Zigurds Zakis

Kas īsti notiek Francijā? Dažas piezīmes no Parīzes. Ja par Franciju spriestu tikai pēc TikTok, varētu domāt, ka Parīzē starp degošām barikādēm pēdējie tūristi meklē ceļu uz lidostu. Dzīvojot šeit, aina ir krietni sarežģītāka un arī interesantāka. Nu jau piekto mēnesi esmu ilgākā komandējumā Parīzē. Daļa manu darba pienākumu saistīta ar Francijas politiku, tāpēc ikdienā sanāk sarunāties ar dažādu politisko pārliecību cilvēkiem, kuri šos procesus pazīst daudz labāk par mani. Uz Francijas politikas eksperta titulu nepretendēju. Taču daži subjektīvi novērojumi ir sakrājušies. 1. Parīze ziņu lentē un Parīze aiz loga ir divas atšķirīgas pieredzes. Protesti, sadursmes un izdemolēti veikali ir reāli. Cilvēkiem, kuru mājas vai uzņēmumi atrodas notikumu epicentrā, tās ir ļoti konkrētas problēmas. Arī ikdienu sarunās nu jau šī tēma dominē un cilvēki nekautrējas to saukt par sava veida pilsoņu karu. Vai vismaz tā sākumu. Taču no tā neizriet, ka visa pilsēta būtu paralizēta. Lielākajā daļā pilsētas ielas ir pilnas, terases aizņemtas, tūristi fotografējas, un parīzieši pie vīna glāzes apspriež, kas valstī atkal nav kārtībā. Vienā pilsētas rajonā vienlaikus var notikt gan nopietnas sadursmes, gan pavisam parasta svētdiena. Telefona ekrānā šo līdzāspastāvēšanu redzēt ir grūtāk. Taču skaidrs, ka notiekošais valstī vienaldzīgus nav atstājis nevienu. 2. Francijā protests ir politikas valoda. Taču ne visi tajā runā par vienu un to pašu. Protestēšana šeit ir dziļi iesakņojusies politiskajā kultūrā. Iziešana ielās ir veids, kā sabiedrība cenšas piespiest varu klausīties arī starp vēlēšanām. Arī pašreizējai neapmierinātībai ir konkrēti iemesli. Jaunieši runā par skolotāju trūkumu, pārpildītām klasēm un skolu ēku stāvokli. Plašākā protestu kustība par dzīves dārdzību un publisko pakalpojumu kvalitāti. Šīs prasības nevar vienkārši norakstīt kā vēlmi radīt nekārtības. Taču tie paši politiskie spēki, kuri šodien aicina uz protestiem ir tie, kuri jebkuru Makrona reformu bloķēja principa pēc. Nav arī svarīgi, ko Makrons piedāvātu šoreiz, jo atbalsts tam nebūsz Vienlaikus lielas demonstrācijas pievelk arī cilvēkus ar pavisam citiem mērķiem - radikālus aktīvistus, sadursmju meklētājus un laupītājus no visas pasaules. Tas nenozīmē, ka visi protestētāji ir vandāļi. Taču dedzināšana nekļūst par pieņemamu politisko argumentu tikai tāpēc, ka notiek demonstrācijas laikā. Taču, kreiso radikāļu mēģinājumi šo attaisnot man personiski nav saprotami. Aiz protestiem jau redzamas nākamā gada vēlēšanas. Francijai priekšā ir 2027. gada prezidenta vēlēšanas, un Marina Lepēna pašlaik ir pārliecinošā vadībā pirmās kārtas aptaujās. Oktobra sākumā veiktajā pētījumā viņas atbalsts dažādos kandidātu scenārijos sasniedza 35–37%. Taču pirmās kārtas līderpozīcija vēl nenozīmē uzvaru otrajā. Izšķiroši būs, kurš stāsies viņai pretī un kuri vēlētāji būs gatavi šo kandidātu atbalstīt. Politiskā centra problēma ir pārliecinoša piedāvājuma trūkums. Pārāk bieži arguments izklausās pēc “jābalso par mums, lai neuzvarētu kāds cits”. Savukārt par Lepēnu arvien biežāk dzirdu domu: “Varbūt jādod iespēja?” Tas nebūt vienmēr ir entuziasms. Dažkārt tas ir nogurums vai bailes no radikāli kreisas alternatīvas. Šīs sarunas nav reprezentatīva aptauja, tomēr tajās jūtams, kā mainās robežas tam, ko cilvēki uzskata par politiski pieņemamu. Lepēna pēdējos gados apzināti centusies padarīt savu partiju pieņemamāku plašākam franču vēlētāju lokam. Mans iespaids, ka daļai vēlētāju viņa pamazām kļūst par izvēli, kuru vairs nav jāattaisno. Viņas piedāvājuma centrā ir stingrāka imigrācijas politika, iekšējā drošība un solījums aizstāvēt Francijas uzņēmējus un iedzīvotāju pirktspēju. Cilvēkiem, kuri jūtas līdzšinējās politikas pievilti, tas ir saprotams vēstījums.