Putina piedāvātais samits ar Trampu un Sji (bez Ukrainas un Eiropas) nav par mieru. Tas ir mēģinājums legalizēt "Jaltu 2.0", un Baltijai šis ir sarkanais trauksmes signāls. Krievijas medijos un diplomātiskajos aizkulisēs parādījusies ziņa: Putins piedāvā nākamnedēļ vai nākamnedēļās rīkot trīspusēju tikšanos ar Donaldu Trampu un Sji Dzjiņpinu, lai "izlemtu Ukrainas jautājumu". Zelenskis un Eiropas līderi pie galda nav aicināti. Ko šis manevrs patiesībā nozīmē un kāpēc mums Latvijā un Baltijā uz to jāskatās bez rozā brillēm? 1. Atgriešanās pie 1945. gada loģikas. Putina pasaules uzskatā mazas un vidējas valstis nav suverēni spēlētāji — tās ir teritorijas, par kurām vienojas kodollielvalstis. Mēģinājums iesēdināt pie viena galda Vašingtonu, Maskavu un Pekinu, lai lemtu par Eiropas valsts robežām bez pašas Ukrainas klātbūtnes, ir tiešs mēģinājums sagraut starptautisko tiesību sistēmu. Ja pasaule pieņem, ka trīs līderi var pārzīmēt Ukrainas karti, tad princips "neko par mums bez mums" pārstāj eksistēt. 2. Ko tas nozīmē Baltijas drošībai? Latvijai, Lietuvai un Igaunijai šāds precedents ir eksistenciāli bīstams. Mūsu drošība balstās uz stingru noteikumu ievērošanu un alianses (NATO) vienotību, nevis lielvaru savstarpējiem darījumiem. Ja Ukrainas jautājums tiek "atrisināts" ar teritoriālām piekāpšanām aiz slēgtām durvīm: • Krievija gūst apstiprinājumu, ka militāra agresija atmaksājas un robežas var mainīt ar spēku; • Maskava iegūst stratēģisko pauzi, lai atjaunotu armiju un militāro rūpniecību pie mūsu robežām; • Nākamais Kremļa ultimāts pēc dažiem gadiem jau var skart NATO austrumu flanga arhitektūru, prasot "buferzonas" vai sabiedroto spēku izvešanu no Baltijas. 3. Ēsma Vašingtonai un lamatas Pekinai Šis piedāvājums ir perfekti pielāgots Trampa vēlmei slēgt tiešus, vēsturiskus "darījumus" un parādīt sevi kā vienīgo, kurš spēj ātri izbeigt karu. Savukārt Sji iesaistīšana ir mēģinājums piespiest Ķīnu kļūt par Krievijas iekarojumu garantu. Taču Ķīnai tas ir slidens ceļš — atklāta nostāšanās blakus Putinam Ukrainas sadalīšanā nozīmētu dramatisku attiecību saraušanu ar Eiropas Savienību, kas ir Pekinas galvenais eksporta tirgus. 4. Kāpēc Kremlis to nopludina tieši tagad? Pat ja šāds samits šādā formātā nekad nenotiks, Putins savu minimālo mērķi jau ir sasniedzis. Idejas iemešana publiskajā telpā tieši pirms ASV vidustermiņa vēlēšanām un gaidāmās Trampa vizītes Ķīnā sēj dziļu neuzticību starp Kijivu, Eiropas galvaspilsētām un Vašingtonu. Secinājums Eiropai un mums: Sarunas par karu Ukrainā bez Ukrainas nav miera process — tā ir kapitulācijas uzspiešana. Un tas, ka šajā Putina vīzijā Eiropa pat netiek pieminēta, ir kārtējais atgādinājums: Eiropai (un īpaši mūsu reģionam — Baltijai, Polijai, Ziemeļvalstīm) ir maksimāli strauji jābūvē pašiem savs militārais mugurkauls. Mēs nevaram atļauties situāciju, kurā par Eiropas drošību spriež trīs vīri citā kontinentā. Vēsture mūs jau reiz ir mācījusi, kas notiek, kad lielvaras zīmē kartes bez mums. Otrreiz uz šī grābekļa uzkāpt nedrīkst.