Francijas pilsoņi domā, kā visu šo situāciju ir "sačakarējuši", un atbilde ir pavisam vienkārša. Lūzuma punkts bija 1981. gads. Ne 2002., ne 2017. gads un ne Makrons, bet 1981. gads. Miterāna nākšana pie varas ir brīdis, kad Francija, apzinoties rīcības sekas, nolēma pati sev iešaut kājā, vienlaikus esot pārliecināta, ka tas ir sociālais progress. Līdz 1981. gadam Francija bija valsts, kas ražoja un eksportēja un kurai bija rūpniecība un uzņēmumi, kuri nebaidījās investēt, kā arī cilvēki, kuri vēl kaut nedaudz ticēja darba nozīmei. Pēc 1981. gada valsts nacionalizēja gan vienu, gan otru nozari, uzskrūvēja nodokļus, pārgāja uz 39 stundu darba nedēļu, pazemināja pensionēšanās vecumu un sāka skaidrot, ka labklājību var radīt, pārdalot citu cilvēku nopelnīto. Rezultāts? Kapitāla aizplūšana, franka devalvācija, inflācija un slavenais 1983. gada "taupības kurss". Kopš tā laika modelis ir pilnveidots - valsts kļūst arvien lielāka, darbaspēka nodokļi arvien smagāki, bet nopelnu un centības vietā nostiprinās tiesības uz dažādiem labumiem. Kultūra un skolas pakāpeniski atsakās no prasībām vienlīdzīgu iespēju dēļ, kamēr imigrācija vēl vairāk attālinās no reālas integrācijas loģikas. Princips "strādā un ražo" aizstāts ar "pieprasi un traucē". Un cilvēki vēl brīnās, kā Francija ir kļuvusi par valsti ar 35 stundu darba nedēļu, streikiem, valsts parādu 110% apmērā no IKP, hronisku jauniešu bezdarbu un vidusškiru, kuru apspiež no visām pusēm. Pats labākais ir liekulība - pat pēc 45 gadiem viņi joprojām saka, ka "tā nav kreiso vaina", "tas ir neoliberālisms", "tā ir Eiropa", "tā ir globalizācija". Nē. Viss sākās brīdī, kad lielākā daļa valsts iedzīvotāju noticēja, ka var ilgstoši dzīvot pāri saviem līdzekļiem, citiem liekot apmaksāt viņu rēķinus. To nodēvēja par "sociālo taisnīgumu". Viss nesabruka vienā dienā, taču tieši 1981. gadā Francija izvēlējās šo ceļu. Kopš tās dienas valsts arvien lielākā tempā traucas gar kraujas malu, brīnoties, ka vairs nespēj sasniegt to, ko agrāk. Avots: Guillaume Herblot